Sandra Sabīne Jaundāldere

Nāves deja un Lielvārdes veiksmes stāsts

2014.09.18

Sandra Sabīne Jaundāldere
Sandra Sabīne Jaundāldere

   Pakāpeniska rudens ietērpšanas zeltā man parasti ir viens no ražīgākajiem periodiem radošā darbā ,fotogrāfijā un atziņās. Tāds kā gada apkopojuma un analīzes periods ,pirms ieslīgt novembra sastingumā. 

  Viss sākās ar to,ka nolēmu apmeklēt S.S.Jaundālderes izstādi Lielvārdes kultūras namā. Tikai ar mani mēdz gadīties tā ,ka notikumi sāk virknēties dīvainās shēmās,pašam nemaz nezinot ,kurp finālā aizvedīs. Vienkārši aizvilkties un apskatīt....hmm man tā kā likās par maz. Urdīja daži jautājumi uz kuriem bija jārod atbilde. Tātad nolēmu sarunāt un veikt INTERVIJU. Par laimi izrādījās,ka māksliniece ir tobrīd uz tādu avantūru dabonama un jā....viss varēja notikt. 

  Rakstīšana man nav stiprā puse,nākas nereti atkāpties kādai priekšvēsturei. Arī šoreiz. Uzreiz jāsaka,ka es to izstādi neapskatīju un interviju neuzrakstīšu,lai gan runājāmies diezgan daudz par dažādām lietām. Kāpēc? Iemesli var būt vairāki. Ja tā tīri dokumentāli,Sandra Sabīne ir diezgan daudz un sīki intervēta. Lasīt var kaut vai piemēram ŠEIT. Diezin vai ko diži jaunu es vairs atklātu. Cits iemesls varētu būt tāds,ka diezin vai visas saņemtās atbildes maz gribētos publicēt. Ļoti daudzus man zināmus cilvēkus jau labu laiku moka jautājumi mūsdienu pasaules saistībā,bet visticamāk,ka atbildei būs vērtība,ja paši to atradīsim. Šeit es varu aprakstīt tikai NOJAUSMU. Pie kam iespējams -maldīgu nojausmu. 

  Tagad mēģināšu tomēr pēc kārtas. Ja tā aptveroši,gribējās uzzināt;''Vai Lielvārdē brīvi elpojas un viegli radīt kaut ko ?''


  Gaidot mākslinieci vēroju jauno tautas nama ieguvumu-Lielvārdes ģerboni. Man nav īsti paveicies,esmu tādā diennakts laikā,kad tas tur tā ne īpaši veiksmīgi izskatās. Ir vēl viens aspekts. Cilvēka doma ir ātra kā zibens,tāpēc aplūkojot vispirms noplaiksksnī ''šņikt -kaput''  tikai pēc tam prāts sāk analizēt cēlas misijas,aizsardzību un gaišus spēkus. Zobens ir un paliek visu laiku cilvēces izgudrotais visefektīgākais aukstais ierocis. Tas pavēl piesargāties neatkarīgi vai esi draugs,vai ienaidnieks. Ko un kā var sargāt un aizstāvēt Lielvārde,parunāsim nedaudz vēlāk,jo kamēr varā kalto hieraldikas brīnumu bildēju,kā balts putns atlidoja stāsta varone. Ari viņai nedaudz par zobeniem,jo izstādes tēls arī bruņinieks.

  Saruna pati par sevi ir nedaudz dīvaina,kā pasaka ''Skaistule un briesmonis'' Tas tāpat kā vīnu degustatoriem,nekas jau dižs nesanāks,ja neesi dzimis un audzis starp vīnogulājiem. Arī te, ja Sandra Sabīne lidinās ap mani kā tauriņs-tad es gandrīz vienlaicigi ar mātes piena smaržu esmu iepazinis dīzeļdegvielu un kūtsmēslus. Taču kaut kādus kopīgas izpratnes punktus gan jau var uztaustīt,tāpēc sarunas sākumā parunājām par lietām ,kuras sasaucas ar fotogrāfa ikdienu. 

   Ir daudz kopīgu iezīmju,dažas atšķiras. Kam ir tiesības saukties par mākslinieku,dzejnieku,fotogrāfu? Sandra domā,ka tas ir kā iekšējās izjūtas ikona. Tu sauc sevi tā,kam jūties piederīgs. Te tomēr prasītos pēc detalizētāka izklāsta,jo viņas pašas biogrāfija liecina,ka tam ir vajadzīgs pamatojums. Nesen netā raisījās diskusijas,vai fotogrāfam vajadzīgs kāds dilploms,jo redz daudzi nediplomētie bliež smukāk par titulētiem kolēģiem. Varbūt. Teiksim kompozīcijas izjūta ir teju vai iedzimta un iemācīties nevar. Tomēr Sandra Sabīne pēc mākslas akadēmijas vēl ir studējusi dzeju,prozu un tagad nodarbojas ar drāmu. Tas manuprāt liecina,ka lai nenonāktu konfliktā ar apziņu ir maz sevi kaut kā nosaukt. Tomēr ir arī jāmācās un jāpilnveidojas. Izskatās,ka tam gluži neder dažādi lēti kursiņi.

  Par mākslas kritiku. Te arī nebūs viennozīmīgas atbildes. Šausmīgi labi (ar akcentu uz ''šausmīgi'') šķirošanu veic komerciālā redele. Darbus pērk-vajadzīgi un pieprasīti,ja nepērk esi lūzeris-sūkā ledu. It kā jau nevarētu neko diži iebilst,ja nebūtu teiciena par no vannas izlietu ūdeni kopā ar bērnu. Gribētos māksliniecie piekrist arī par kritiku kā tādu. It kā jau jā-man nav jābūt pavāram,lai noteiktu zupas garšīgumu. Tomēr glezna nav zupa un sākt ķidāt triepienu biezumu nespējot atršķirt otu no špakteļlāpstiņas arī tā ērmoti šķiet.  Atgriežoties sadzīviskā. Cilvēks ir cilvēks,var būt kā priecīgi tā bēdīgi periodi. Labi ,ja var ko radīt arī tajos drūmākajos brīžos. Dalīties savā sāpē -tas ir tik sievišķīgi. Tomēr ir lietas,kuras  nepamet nekad. lai cik liela būtu tā  radīšanas līksme,nāk rīts un paģiras. Bildei nav rāmja,vai vēl trakāk-tā ir pa lielu,lai iestūķētu mašīnā un aizvestu uz galereju. Tā galereja arī var izrādīties vēl nejaukāka,kā bildēs redzamā. Te arī mūsu domas sakrīt. Nav īsti pareizi likt gleznas veikalu priekštelpās,tirdzniecības centros vai kaut kur fuajē starp sadales skapjiem. Es tagad mazliet dramatizēju situāciju,bet ir tā kā ir.Gleznotājam ir vēl viena sāpe,kuru fotogrāfs izjūt mazāk. Protams nav runa par komercdarbību,kur pasūta ,uztaisi,aizmirsti. Ja man piemēram gandrīz vienmēr paliek orģināls RAW fails,kuru varu dažados veidos apstrādāt un faktiski bezgalīgi tiražēt,tad glezna ir viena vienīgā. Un māksliniekam var būt bezgala grūti to tirgot nost kā personīgo nieri jauna molberta vai krāsu iegādei. Ehhh -viss kā gadsimtiem atpakaļ. 


 Turpināsim mazliet filozofiskāk,proti par virsraksta pieminēto deju ar nāvi. Es vēl neesmu redzējis to perfomanci,gan jau. Cilvēkus baida nezināmais un Freida viedokli pašaizsardzības instinkta sakarā negrasos apstrīdēt. Ir tikai ievērots,ka no nāves neviens nav izbēdzis,tāpēc tas ir tīri loģisks un dabīgs fināls. Starp citu,kā pieredze liecina,sastapšanās ar to tā tuvāk arī jūtami mazina bailes. Sandra Sabīne ar viņu uzdrošinās dejot. Ne jau tāpēc,ka cildinātu vai izaicinātu-drīzāk lai nedaudz iepazītu dodot iespēju nākamreiz satiekot vienkārši sasveicināties un paiet viena otrai garām. Tas gan varētu būt diezgan diezgan intīmi,tāpēc šo sīkāk neķidāju. Man ir pieredze,ka tādas lietas cilvēki mēdz uztvert diezgan sakāpināti. Arī tā smaguma sajūta Ukrainas sakarā mums izrādījās kopīga. Teiksim Jumpravas svētkus šovasar bildēju ar sajūtu,ka dzīroju mēra laikā . Tā nu nemanāmi esmu ticis līdz raksta kodolam. 

 Šo fenomenu Sandra apzīmēja kā informatīvo lauku. To mēdz saukt arī par noosfēru,var piepīt arī kaut kādā mērā ticību,karmu iedzimto grēku un vēl sazin ko. Es esmu pieticīgāks un vienkārši uzskatu ka ģeogrāfiski sabiedriskā vide rosina vai bremzē tādas vai citas aktivitātes. Un te mana milzu neizpratne. Kāpēc šodienas Lielvārdei,kurai manuprāt ir ārkārtīgi labvēlīga šī kultūrvēsturiskā bagāža-kaut kā īsti neiet???

   Kā raksta autore minēja; var doties cīņā ar baru ēnu bruņinieku,atdot tam visus spēkus ,bet izrādās ,ka viņu nemaz nav. Tāpat novads var iet cīņā ar savu gērboņa zūbinu,vicināt un nejauši nocirst kādu, kā savulaik inkvizitori sadedzināja meiteni (pēdējo raganu) Katrīnu. Pēc tam sāpes un lāsts iespējams nekad vairs nerims. Ar šo jautājumu,kā minēju galvas lauza ne viens vien domājošs cilvēks skatot apkārtējo pasauli.

  Nelielai atkāpei. Kas īsti tad notiek? Iespējams atbildi sniedz ekologs un rakstnieks David Orr. Viņš runā par ''veiksmes stāstu''. Kas mūsdienās ir veiksmīgs politiķis,pilsēta,novads ,CILVĒKS? Spilgts piemērs ir DiCaprio tēls filmā par Volstrītas spekulantu. Mēs pielūdzam to zelta teļu, amerikāņu sapni,Dublinas arhitektūru,Lamborgini dizainu .....Ventspils jaukumu. Saraksts var būt bezgalīgs. Bet kas cilvēkam un pasaulei ir tiešām vajadzīgs? Ja veicam statistikas aptauju mūsdienas par veiksmīgiem un cienījamiem ļaudīm mēdz nosaukt iestāžu vadītājus ,banķierus,politiķus....

Bet,kad manai meitiņai 40* temperatūra un trūkst elpas,es piemēram kā meteors aizlidošu pie lūzermedmāsas,kura strādā par minimālo algu un par kuras eksistenci mazums kam vispār pasaulē ir nojauta. Veidojas paradoksāla situācija,ka mēs pielūdzam un apbrīnojam faktiski neveselo kroplo, pametot novārtā laimi. Te varu vilkt paralēles ar katihismā rakstīto,ka Dievs dod ne jau tieši to,ko savā muļķībā prasīsi,bet gan to,kas tev nāks par labu. Atgriežoties pie novada,pat reģiona man ir neizpratne kaut vai par Daugavu. Sevišķi tā minhauzenprojekta saistībā par gultnes padziļināšanu un tranzītu uz dienvidiem. Nu nav manuprāt tā likteņupe labvēlīga esošajiem centieniem tās baseinā. Es neredzu tās krastos augošu un plaukstošu civilizāciju,kā teorētiski no ģeogrāfiskā viedokļa varētu būt. Pat salīdzinot ar daudziem Latvijas reģioniem,šeit tupam ,kā cietumā-neiet un viss. 

  Diemžēl man nav arī padoma,ko līdzēt un vai vispār var līdzēt. Tomēr  vienkārši padoties un peldēt pa straumi arī prāts neļauj. Tāpēc var aiziet pēc malka veldzes uz izstādi Lielvārdē,kas zin........



PS.   Jau priekšlaikus atvainojos māksliniecei,ja intervijas sarunu esmu iztulkojis un sagrozījis pa savam :)