Dvēseļu medības

  Šovakar esmu mājās. Dažas stundas stundas atpakaļ atgriezos no kārtējā safari. 

  Viss bija gandrīz ,kā parasti.Apsegloju savu zirgu,ietērpos bruņās,kuras man kā savdabīgs leprazorijs ar kameras skatumeklētāju,kā logu uz pasauli,un metāmies auļot pa pasauli. Ceļš bija pagarš un notikumiem bagāts.Tūkstošiem cilvēku virpulī bija vesela jūra prieka,mīlestības un dzīvības. Man nebija laika,ne domāt,ne just.Gāzos tur iekšā dzerdams visus ceļavējus un emocijas Kamera strādāja,pirksts kustējās.....''shutter,speed..... klik,klik,klik. Sviedu ļaužu pūlī savas dvēseles dzirksteles uz visām pusēm,dažas atgriezās atpakaļ. Es labi zinu,ka patiesībā esmu medījums,ne mednieks,taču tas nemazināja cīņas līksmi. Tā nu tas turpinājās, līdz zirgs nokrita, asiņainas putas špļaudams. Arī es iegāzos zālē,elsodams un tukšs. Veltīgi jautāt,kam un kāpēc pārdota mana dvēsele.

   Turpmākās dažas dienas ir jāstaigā alkatīgām acīm,izlūdzoties mīlestību un sapratni,bet cilvēkus tas baida,un tie novērš skatu no jukušā klaidoņa.

   Vēlāk tās straumes nomierinās. Varu datora monitorā mierīgi ielūkoties katrā sejā,saprast,ka visus šos ļaudis es mīlu,lai cik jokaini tie dažkārt nebūtu. Un spēki pa drusciņai atgriežas. Tikai ne visi un vairs ne tie. Ir gan zāles,kuras var līdzēt,bet ar tām man liksta.

   Tās iespējams dabūt tikai kā safrānu-no īpašu ziedu putekšņiem. Puķu sēklas ,,man par lielu pārsteigumu, izdevās dabūt. Pavasaris nāca strauji,un daudz domāt nebija laika. Atradu brīvu zemes stūrīti un iesēju. Sākumā viss gāja labi. Tās sadīga apbrīnojami sparīgi un drīz man jau bija pulka dzelkšņainu krūmiņu,ar ārkārtīgi glītām lapām. Nelika gaidīt arī pirmais pumpurs un zieds. Tas bija pasakaini skaists,smaržīgs un balts ar purpura putekšņiem. Es biju patiesi laimīgs un piepildīts. Pasaulei pievienojās simtiem krāsu un skaņu. Tikai ķeza,tas neziedēja ilgi. Krūmos,kuri auga vareni un ātri pārņēma visu dārzu,citu pumpuru vairs nebija. Es šausmīgi nobijos,likās vairs nebūs dzīves bez tiem ziediem. Neticams gadījums,man labi padodas audzēt,viss parasti zeļ un cero.

   Kad izdevās uzzināt iemeslu,es stipri apmulsu. Tur vajagot harmonisku un stipru karaļvalsti. Jēziņ,kur lai to tagad rauj??? Kādreiz sensenos laikos tāda bija. Jauna,gaiša un cerīga. Bet tad nāca sirotāju  bari. To bija tik daudz,ka nespēju attapties,kad sienas bij nojauktas,pavalstnieki apslaktēti un dārzi izbradāti. Tu nebija vairs valdnieks vajadzīgs. Nācās vilkt mirušā karavadoņa bruņas un stāties viņa amatā,lai sargātu kūpošās drupas. 

   Nelaime nenāk viena,komplektā ieradās ļauna,skaista feja ar vīna glāzi un pāris gados iekaroja pili. Aizgāja visi,kas vēl bija palikuši. Kur palika kronis,nemaz nezinu. Nozaga,vai varbūt sarūsēja. Viss ietinās pelēkā miglā ,līdz nepārņēma nevaldāms niknums. Cīņa bija zvērīga,gandrīz dzīvību maksāja. Tās rētas spogulī katru dienu redzu. Valsts vairs nav,palicis dārzs. Un tajā ir pagrabs,no kura vēdī līķu smaka. Joprojām baidos tur iet un uzzināt,kas tajā atrodas. 

  Jau daudzus gadus visu būvēju no jauna. Trūkst materiālu,jo sirotāji akmeņus izvazājuši pa visu apkārtni,bet šķiet viss iet labi. Tātad cerība ir.Tās puķes ir kļuvušas tik mīļas,ka liekas ir tā vērts. Darbs būtu gājis ātrāk,ja neapciemotu harpijas. Katru otro vai trešo dienu atlido un nežēlīgi skrāpē  nost manu veco ādu līdz kauliem. Nekas-arī tās reiz tiks pieveiktas. Šodien viņu nav,tāpēc nolēmu padzerties no spēka avota un tad apciemot savu mazo ES.

  Viņš mīt blakus pilij nelielā ar ruberoīdu apsistā būdelē. Atveru čīkstošas durvis,iekšā tikai viena istabiņa. Jau vakars,sāk krēslot,patumšs. Pustumsā redzu dzelzs gultiņu,kurā viņš noraudājies sēž. Vispirms dedzu gaismu. Elektrības tur nav,tāpēc lieku sveces pa nesen mazgātu un sen nekrāsotu koka grīdu. Puikiņš tramīgi skatās. Tik daudz liesmiņu viņš tikai uz jaungadu vienreiz ir redzējis. Tad uzmanīgi eju klāt un ņemu viņu klēpī. Tagad sēžam abi uz matrača,kurš izrādās pildīts kviešu salmiem. 

   Nezinu,cik ilgi tā mikrēšļojam. Es stāstu visādus niekus un pasakas. Apķeru samīļoju. Pakāpeniski mazais nomierinās,pat parādās smaids. Tagad varu būdiņu pārvērst par absolūtu, gaišu un drošu cietoksni. Iedams prom ,es dodu viņam durvju atslēdziņu un saku:''Tagad tu esi drošībā un mierā. Vairs NEKAD NEVIENS netikts pie tevis,lai tev nodarītu pāri vai baidītu. Tikai tu izlemsi,ko ielaist,un varēsi vairs neatvērt arī MAN ,ja to nevēlēsies. ATĀ!''.

  Paldies Deivid,ka šodien biji ar mani !