Es gribu būt brīvs

Gleznas autore māksliniece Sandra Sabīne Jaundāldere
Gleznas autore māksliniece Sandra Sabīne Jaundāldere

Ir upe, kuras viļņi ir domas. Tās straume nes mūs visus. Katrs ķerās šais domās un upe to aiznes.

 

Vienkārši atbrīvojiet prātā vietu priekš vienas vienīgas domas: “Gribu būt brīvs”. Šī doma ir sastopama ļoti reti – visi planētas iedzīvotāji peld lejup pa straumi. Viņi nedomā: “Gribu būt apskaidrots tieši tagad”.

Es piesaucu šo domu par brīvību, kas peld pret straumi, pie avota. Tās dzimšana neprasa piepūli. Doma “Gribu būt brīvs” ir brīva pati par sevi un ved pie brīvības. Bet tā ir ļoti reta doma. Tikai sauja no sešiem miljardiem iedzīvotāju nonāk pie tās.

  Šīs rindas savu laiku gaidīja labu laiku,kamēr visas lauskas salikās vienā musturī,tas ir tāds lirisks kāda pārdzīvojuma apraksts,reālam stumbram pieaudzētas saknes un zari.

 

  Viss sākās daudzus gadus atpakaļ. Mani par kaut ko vainoja ,sagūstīja un iemeta cietumā. Sākumā tupēju kā paralizēts trusis. Prāts negribēja ticēt notiekošajam. Bet laiks gāja,cilvēks ar daudz ko aprod. Vilku strīpiņas uz kameras uz kameras sienas un  gatavoju bēgšanu. Gadi pagāja mēģinot izkustināt restes,izdrupināt sienā caurumu. Vistālāk bija tikts ar tuneļa rakšanu. Tam tad arī tika veltīts visvairāk laika. 

  Jau nez cik sen bija pārstāts jautāt,kāda tad mana vaina un noziegums. Biju samierinājies,ka neviens neatbildēs. Prāts bija mēģinājis notrulināties,padarīt sev galu un nojūgties pinībā. Tā pagāja gandrīz 50 gadi. Mūžība. Vājprātīga bezcerība.

   Gan jau tai tuptūzī būti arī nomiris,ja kādu dienu aiz durvīm kaut kas nebūtu sācis skrabināties. Tas bija,kas pinīgi nebijis,jauns un aizraujošs. No atmiņas bija padzišuši visi priekštati,kas gan tas varētu būt. Pagāja vairākas stundas pirms radās doma par peli. Nekas cits nenāca prātā. Kad skrabināšanās turpinājās,nemiers pieauga. Daudz jautājumu,bet nekādas atbildes. Piegāju pie durvīm,nogūlos un kādu laiku klausījos. Tad nekam nemainoties atstieposuz lāviņas. Kad pamodos skrapināšanās nebija mitējusies. Tas izraisīja tādu kā sašutumu,īgnumu. Nesaprotama impulsa vadīts piegāju pie durvīm un atrāvu tās vaļā.........

 

 

  Tās vienkārši atvērās.............

 

           Sejā ietriecās krāsas,skaņas ,smaržas,vējš.......vēl ,vēl,bez gala. Aizspiedu ausis un notupos. Tas viss bija pāri maniem spēkiem. Tas nebija izturams.

  Nezinu,cik ilgs laiks pagāja,līdz atguvos un izgāju dārzā starp ziedošiem kokiem un krūmiem. Alkatīgi vēroju visu līdz smadzenes atteicās uztvert. Vienai reizei bija krietni par daudz. Devos atpakaļ un uzmanīgi aplūkoju durvis. Tas bija otrs milzu šoks,kad sapratu,ka tām nav mehānisma aizslēgšanai un tās bijušas vaļā visus šos gadus. Iegāju atpakaļ kamerā,un tā vairs nebija kamera. Tur bija uzradušies nepazīstami ļaudis,bet likās bezgala tuvi un mīļi. Sapratu,ka tas nekad nav bijis cietums,bet gan mājas. Šis atklāsmes mani satrieca līdz galam. Nokritu uz ceļgaliem,un sāka plūst aumaļām asaras. Tās bija garā baiļu un ciešanu pilnā ceļa beigas. Viss paveikts,viss beidzies.....

 

  ESMU MĀJĀS.  SAVĀS MĀJĀS UN SAVĀ PASAULĒ.

 

 

Оставить комментарий

Комментарии: 0