Valsti var raksturot kā vienu no retajām, kuras izglītības programmu spektrā iztrūkst zināšanas par fotogrāfiju un tās vērtību. Turklāt galvenā problēma iezīmējas nevis prasmē fotografēt, bet apjēguma trūkumā par šī informācijas nesēja lietderības diapazonu, un kā ar to var rīkoties.

Runājot par fotogrāfiju tās pasludināšanas 165 gadadienā (1839.g. 19.augusts), mēs nonākam pie atziņas, ka pieradums pie fotogrāfijas, to ir aizbīdījis savdabīgā „pelēkajā zonā”. Pat diskusijas – būt vai nebūt fotogrāfijai Latvijā mākslu ierindā nereti balansē uz muļķības robežas. Tas varētu izpalikt, ja cilvēki zinātu, kā par fotogrāfiju sākt runāt, kā strukturēt tās atsevišķās izpausmes vai lietošanas paņēmienus.

Fotogrāfijas rašanās ir viena no nozīmīgākajām tehniskajām revolūcijām pēdējos 165 gados. Tās līdzdalība ir būtiska informācijas fiksēšanā un noraidīšanas procesos, to ātrumā. Var teikt: ja nebūtu fotogrāfijas, tad kosmosā lidot nevarētu, nebūtu arī kabatas datoru. Bez fotogrāfijas nebūtu pat lētu kleitu.

Turklāt pārsteidzoši, bet man nav gadījies sastapt cilvēku, kurš, skatoties uz 100 gadīgiem attēliem – fotogrāfijām vai fotoplatēm, - nesajustu kaut ko īpašu. Tradicionālie sudraba sāļu fotoemulsijas attēli, tostarp stikla plates attēlu „pierakstīja” pavisam savādāk. Tehnoloģijas atšķirība – informācija iegaismojas vai tiek „pierakstīta” uz telpiskajiem sudraba graudiņiem. Šodien populārais digitālais attēls ir plakans, pretstatā analogās fotogrāfijas telpiskajai gaismai. Laikam ejot, mēs zaudējam kaut ko no fotogrāfijas burvības, kura rada īpašu telpiskuma izjūtu, dziļumu. Es negribu teikt, ka tā ir labāka, bet savādāka gan. Ar kādu no savām tehniskajām kvalitātēm digitālā fotogrāfija tuvākajā nākotnē pārspēs analogo, bet nekad nespēs iegūt tai piemītošo „īstuma” spēku. Tāpat kā kādas skitu vai inku zelta rotas lietas šodien var nokopēt un izgatavot pat precīzāk. Diemžēl un par laimi neiespējami ir izgatavot tieši tādas pašas. Tas precīzākais jau savā rašanās brīdī pārvēršas par „second hand”.

Fotogrāfijai būtisku vietu Latvijas kultūras mantojuma krājumā ļauj ieņemt iemūžinātie daudzie tūkstoši cilvēku un to pašcieņas apliecinājums. Ko tādu šodien nevar ieraudzīt ne Latvijas laukos, ne ielās. Piemēram, Pirmās Latvijas laiku vizuālajos materiālos ir fiksētas ekonomikas teorijām nepiesaistāmas lietas, kas spēj radīt lielu pārliecību, ka attēlos redzamie cilvēki patiesi dara kādu kopīgu darbu, iespējams, veido savu valsti. Fotogrāfija ir būtiska laikmeta kultūras informācijas glabātāja hronoloģiskā, laika informācijas nozīmē. Ja aplūkojamo attēlu ir izgatavojis vēl ne tik sen nepazīstamais Kārlis Lakše, var pat visai droši apgalvot, ka vēsturiskajam faktam pievienojas tas īpašais foto estētiskas elements, kuru definē kā fotogrāfiskumu. Tas pavisam neattiecas uz pieņēmumu – glīti/neglīti. Respektīvi, redzamais veido racionālas un iracionālas ziņas balansu. Varētu teikt normālu semiotisko kārtību – to, kura uztur cilvēka orientāciju telpā un darbību motivācijā. Nemaz nerunājot par tik vienkāršu lietu kā mūsu objektīvais priekšstats par pasauli, kuru tieši tādu ir nostabilizējusi fotogrāfija.

Man bieži jautā, kāpēc nepieciešamas 10 omīšu fotogrāfijas? Kāpēc nepietiek ar vienu? Bet viņas nav līdzīgas! Tā ir cilvēciskā pieredze, tās summa palīdz noticēt, ka fotogrāfijās redzamais nav inscenēts. Tādējādi fotogrāfijas mantojumam ir ticamības kvalitāte – pārliecības stabilitāte, un tā ir liela vērtība. Tostarp ne mazsvarīga ir attēlu estētika, gan skatīšanās baudas dēļ , gan pašas estētikas vēsturiskuma dēļ.

Melnbaltajām fotogrāfijām piemīt savā veidā paradoksāla dokumenta estētika, kas nepiemīt citām mākslām. Attēls, kurš objektīvi nemaz nav īsti patiess savas ierobežotās krāsainības dēļ, šķiet pat ticamāks salīdzinājumā ar testētu krāsu reprodukciju. Tas nedaudz paskaidro, kādēļ citu mākslu pārstāvju grupas vēlas sasniegt to, kas iegūstams ar fotogrāfiju. Viņi vēlas, lai viņiem notic.

Mūsdienu fotogrāfijas mākslas laukā pastāv daudz nosacījumu, kuru klātbūtne veido mākslas darbu statusu. Jo nosacījumu kombinācija ir komplicētāka, izsmalcinātāka un savdabīgāka savā mākslinieciskās izteiksmes formā, jo autora pretenzija uz stabilitāti tuvojas vēlamajam. Var teikt, ka izšķirošais ir vizuālā teksta jeb vēstījuma raksta stabilitāte. To var salīdzināt ar Vilhelma Purvīša gleznu izsmalcinātību jeb nianses noturēšanu. Fotogrāfijā ir tieši tāpat.

Varbūt der atgādināt, ka uz zināšanu daudzumu, stabilitāti un izsmalcinātību balstās aristokrātijas jēga. Aristokrātijas garīguma telpā nevar nokļūt garām skrienot. Arī izcila fotogrāfija summē informācijas slodzi, vēstījuma formu, nemaz nerunājot par subjektīviem emocionālajiem aspektiem, kurus katrs saprot savādāk.

Tāpēc te vietā pieminēt „Latio” iniciēto foto mantojuma apzināšanas un saglabāšanas projektu, jo tas piemēro slēdzeni intelektuālas sabiedrības durvīm. Projekta ietvaros tiks izdots arī foto mākslas kalendārs un tiek plānota tā regulāra publicēšana. Tas varētu veicināt kultūras iznākšana ārā no skrandu proletariāta vērtību sistēmas, no Čiekurkalna tirgus viltoto džinsu politekonomijas uzkrātā mentāla mantojuma. Ar to pavisam nedomāju cilvēkus, kuri sevi var pieskaitīt strādnieku šķirai, bet paradoksālo, pēcsociālisma darboņu mentālo skrandaiņu politiku, kas ir grāvusi cilvēku garīguma mugurkaulu un psihi ievērojami vairāk nekā sociālisma režīma brutalitāte. Jaunie projekti ļauj ar cerībām skatīties uz foto mākslas teritorijas paplašināšanu, Latvijas kultūras apritu papildinot ar jaunu elementu, kas arī ir viens no sabiedrības pašcieņas atgūšanas ceļiem.

Fotogrāfija ir ne tikai skatīšanās prieks, bet arī ļoti stiprs informatīvais ierocis. Ne tik senā pagātnē ar attēlu ir jau ticis agresīvi manipulēts, un pat veselas nācijas ir krāptas ar dažiem attēliem. Līdz ar to valsts vienmēr būs atbildīga, kā šo stipro ieroci lietot, un kāpēc gan Latvija to kā kultūras mantojuma sastāvdaļu nevarētu profesionāli atbildīgi lietot nacionālo sociāli ekonomisko mērķu sasniegšanai.