spied un uzzini kas


Skaistums nav tik vien, 

Cik cilvēks viņa atrod

un sev sagatavo.Arī tur,

Kur civēka acs nekad 

Neaizsniedz,daba dzīvo

Skaistumā ar savas

Pašas nolūkiem

                                             RAINIS

Pasaulē dārgāk pārdotās

 

Pašreiz izsolē visaugstāk nosolītās fotogrāfijas rekords pieder vācu mākslinieka Andreasa Gurska (Andreas Gursky, 1955) 1999. gada darbam “Reina II”, kas nupat Christie’s novembra izsolē Ņujorkā tika nopirkts par 3.137 milj. EUR.

      Otrā vietā ierindojas amerikāņu fotogrāfes un režisores Sindijas Šērmanes (Cindy Sherman, 1954) 1981. gadā radītā fotogrāfija “Bez Nosaukuma #96”, kuru šīgada maijā arī pārstāvēja Ņujorkas Christie’sizsoļu nams – 2.789 milj. EUR.

      Trešā vieta amerikāņu autora Ričarda Praisa (Richard Price, 1949) 2001–2002. gada mākslasdarbam “Bez Nosaukuma (Kovbojs)” – 2.4 milj. EUR, kurš Sotheby’s Ņujorkas izsolē pārdots 2007. gadā.

 

Par fotosērgu

 Labākais pierādījums tam, ka fotogrāfijai piemīt estētiska vērtība, ir fakts, ka ļoti daudzi cilvēki te tādu atrod. Ja labpatīk, jautājums, vai fotogrāfija ir māksla (un tieši kāda), par daudz bieži tikusi uztverta kā klasifikācijas, nevis vērtību problēma. Šaubos, vai spēsim rast atbildi klasifikācijas problēmai, ja neliksimies ne zinis par to, kāda ir fotogrāfijas vērtība cilvēka dzīvē. Ja pieņemam, ka fotogrāfijai šāda estētiska vērtība piemīt, jāvaicā, kāda māksla fotogrāfija ir? Saskaņā ar vienu prakses un teorijas tradīciju, tā ir māksla, kas iekļaujas citās tēlotājmākslās un nav no tām īsti nošķirama. Šīs koncepcijas robežās fotogrāfijas mākslas sakarā nav nekādu specifisku estētisku jautājumu – šajā medijā nav problēmu, kas tāpat nevarētu parādīties arī attiecībā uz glezniecību vai zīmēšanu, nav tādu specifisku estētisku īpašību, kas būtu raksturīgas fotogrāfijai vien un darītu to neatkarīgu no pārējām tēlotājmākslām. Saskaņā ar citu tradīciju, līdz ar fotogrāfijas parādīšanos dzimusi pavisam jauna māksla, nevis jauns paņēmiens, kā darīt to pašu, ko prot darīt citas tēlotājmākslas. No šā otrā viedokļa fotogrāfijā ir kaut kas, kam piemīt kāda specifiska vērtība un kas ļauj to nošķirt no pārējām tēlotājmākslām. Skaidrs, ka tie, kuri fotogrāfiju no glezniecības gribējuši nošķirt, ir atzinuši, ka šis medijs var būt izmantojams, lai darītu to pašu, ko gleznotāji darījuši jau izsenis, tomēr, viņuprāt, tā ir tāda kā nodevība attiecībā pret medija potenciālu. 

Funktieris

 Kopš dzīvojos pa Jumpravu,laikam no 2003.gada, uz Lielvārdi ceļs aizved samērā reti. Kaut gan to varētu saukt par dzimto pilsētiņu,jo tur ir pavadīti skolas gadi un liela mūža daļa.

  Bet visam ir savs laiks un šodien devos ekspedīcijā. Gribējās pabildēt,jo pēc manas saprašanas Lielvārdei ir katastrofāli maz bilžu. Es domāju tādas,kuras var publicēt vai izvietot internetā. Tam varētu būt vairāki iemesli,bet manuprāt būtiskākais ir ārkārtīgi jaudīgā garīgā enerģija,kura sllēpjas zem visa,kas ar šo ģeogrāfisko vietu saistīts. Dabā objekti un vietas vienkārši nevelk līdzi. Tie ir krietni pieticicīgāki par slēpto bagāžu un rodas pamatīgs disbalanss.Lielvārdē fotogrāfam nav izredžu viegli un bez piepūles gūt rezultātu.  Kāpēc? Pēdējā laikā pamatīgi sarosījušies visādi tūrisma projekti,un foto ir daļa no tā darbības loka. Nedaudz paeksperimentēju uz savas ādas. Tātad...

Nesenā pagātnē saskāros ar diviem apgalvojumiem,piemēriem;

  1) Ainārs Meijers par kādu savu bildi stāstīja,ka tās tapšanai bija vajadzīgi seši gadi,pamatā lai sagaidītu vajadzīgos apstākļus,temperatūru.

  2) Kāds funkcionārs apspriedē nedaudz pārfrāzējot apgalvoja,ka vispār jau principā var uzbildēt.......( Maija,Paija,vietējā reportiere,sekretāre...citiem vārdiem ne rūdīts profiņš)

   Neko nekonkretizējot otrais variants liekas optimiskāks. Ķeramies pie darba!  A vienalga ko...pirmais iešaujas prātā suņpurnis no Lielvārdes skulptūru parka. Jēēē,uz priekšu. Nonākot vajadzīgā vietā,ak šaize,-atklājas ,ka ir nakts un gāž lietus ..(!!!) Glupi,vai ne?

   Tātad vēlams iepriekš pārdomāt,kurp un kad doties. Vispirms var izvēlēties gadalaiku,koku lapas nereti aizsedz objektu,ziemā var salt nagi u.t.t

   GALVENAIS GAISMA. Piemēra pēc,atveru saules kalendāra karti un izpīpējam,kur saule būs noteiktā laikā. Jau šajā etapā atklājas,ka variantu ir maz. Piemēram,ja grib nobildēt,kā riet saule kādas ielas galā,gadā tikai dažas stundas varēs. Ja nelīs protams.

   Jo vairāk objektu un vajadzīgo parametru,jo uzdevums kļūst grūtāks,kamēr vispār paliek neiespējams. Pat ja to ir izdevies izrēķināt un atrodies vietā un laikā,var piemeklēt dažādi pārsteigumi,kuri sagrauj visu. Piemēram naktī nolauzts koks vai santehniķi tavā punktā izrakuši bedri. Pat pašā ideālākajā gadījumā var notikt arī tīri tehniskas ķibeles. Un tikai tad,kad sakritusi kaudze veiksmīgu faktoru-dabonam cerēto. Pie kam arī tad var atklāties,ka autoram tupa gaume un pliekana iecere.

  Tie ir daži no iemesliem ,kāpēc Latvijā profiņiem šķiet vēl labu laiku nav jābaidās no konkurences

Marija mariart
Marija

Andrejs Razumovskis par ideju ģenerēšanu

Tiem ,kas vairāk tic autoritatēm savā jomā

     No kurienes rodas fotodarbu idejas,vai arī visas ir plaģiāts?Ja ap mums nebūs kustības,pārmaiņu,vai arī ,ja mēs tās neradīsim,-no kurienes gan lai mūsu galvās rastos tās jaunās idejas??Ja mūsu prāts netiks rosināts,tad tajā nekas arī nedzims.Neviens fotogrāfs nevar izdomāt bildi pilnīgi no nekā.Viņs kaut ko var radīt tikai balstoties uz savu iepriekšējo pieredzi to pārklājot ar savām variācijām un tehniskās varēšanas izaugsmi.Orģinalitāte fotodarbā nerodas no nulles.Fotogrāfs kaut kad ir piedzimis,mācījies staigāt runāt.Apkārtējie cilvēki ir viņu ietekmējuši veidojot tikai viņam piemītosu raksturu.Tad viņš ņem rokās kāda cita izgudrotu fotoaparātu,tad uzmanīgi pavērojis pasauli,sāk bildēt kopiju pēc kopijas.Un ja viņš sadomās uzbildēt kaut ko 100% orģinālu,tad tas neizdosies pat, ja sev smadzenes pa dibenu izrautu,tā kā uz mūsu planētas viss jau ir nobildēts pirms mums.Piemēram ainavists nevarēs uzbildēt to orģinālo bildi,jo planēta ir sabildēta no visām pusēm ,tai skaitā ,no kosmosa.Tāpēc ,lai kur viņs arī neatrastos,viņa bilde var būt skaista ,mākslinieciska BET ne orģināla.Ne jau pats viņš to izdomās,tas būs kaut kā atdarinājums un kaut kad jau nobildēts.Nedauz no cita punkta,citos laikapstākļos vai nedaudz savādākā gaismā-bet ir jau bijis nobildēts.Tāpēc vienmēr ar smaidu lasu,kad autori cits citu vainu ideju zagšanā,plaģiātismā.Kaut gan starp ainavistiem tas gadās salīdzinoši reti.Tāpat portretisti nevar izgudrot jaunu cilvēkuvai viņa kustības,mīmiku ,pozas.

  Protams man jebkura darbā visvairāk patīk tieši orģinalitāte.Tā stāv pāri tehniskumam vai mākslinieciskumam.Vienmēr jau gribas ko svaigu,nebijušu.Pie ,kam man nav svarīgi,vai to kāds jau ir bildējis pirms manis.Svarīgi ir kā ES to izdarīšu un pasniegšu skatītājiem.Ideja jebkuram fotodarbam attīstās ,kad ir aiz kā „aizķerties”,tā saucamais skelets.Tikai tad es pakāpeniski sāku ap šo „skeletu veidot audus ,orgānus ,ādu,asinsvadus.Topošais organisms(fotodarbs)veidojas atkarībā no no manās smadzenēs nonākušiem arējiem kairinātājiem.

      Vakar pazīstama modele lūdza nobildēt viņas jauko muguru un dibentiņu.Fotosesijas laikā man viņas figūra atgādinaja ģitāras formas,tāpēc apsolījos ,ka redaktorā izveidošu mugurā caurumu un ievēršu stīgas.Kad kopā dizaineri ķērāmies pie darba,viņs pārliecināja ,ka izsmalcinātāk izskatīsies vijoles forma.Es piekritu un izveidoju vijoles veidā(vai čells ,alts..) Pēc tam pār šo darbi sabira pārmetumi,ka tas ir plaģiāts,zagšana no Man Reja.Ja godīgi,es uzdiršu no liela debesskrāpja uz šādiem apvainojumiem un pie viena uztaisīju bildes arī ar akustiskās un elektroģitāras formām.

Ideja manā galvā radās pati no sevis, un tobrīd es nezināju,kas ir Mans Rejs.Pēc tam ,ad aplūkoju minēto darbu,kļuva skaidrs ka abiem darbiem ir kopīga iedvesma,bet M.Reja tarbs manam līdzinās tikpat cik alu cilvēka mamuta attēls ar ogli uz alas sienas.Tad varbūt pie reizes taisnības labad apvainot arī Reju plaģiātā ,jo ne jau viņs vijoli izgudroja.Viss rodas ārējo ietekmju iespaidā.Būtiskais ir tas,ka apkart viss ir, un mēs varam to lietot.Nenoliedzami,es arī šo to esmu kādam nofenderējis.Bet vai šodien tas kādu uztrauc? Viss ir nedaudz samudžināts,vai ne?Kur tieši ir idejas zagšanas robeža. Šo te var,bet šito vairs ni,ni. Tāpēc fotogrāf, netērē laiku ar tamlīdzigiem jautājumiem.Nav zagtu ideju,ir slikts izpildījums!Vai neorģilālas iepriekš iegūtās pieredzes kombinācijas.

      Lasi,skaties ,klausies un radi bildes,atkal skaties u.t.t Tikai laiks var veikt pareizu šķirošanu un salikt visu pa plauktiem.Pats es cenšos dzīvot ar plati atvērtām ausim un acīm.Lai labāk varētu uztvert pasauli,esmu pārstājis caur savu organismu filtrēt nikotīnu un alkoholu.Visa mana daiļrade ir smadzenu apstrādats ārējo,kā ģeniālo,tā netalantīgo,skaļo un kluso,spilgti un neitrālo ietekmju kopums.Noteikti manos darbos kads ieraudzīs savas idejas,bet nerakstiet man par to,jo būsiet neuzmanīgi lasījis agstāk rakstīto.:)

 

Razumovskis

Kā bīda lietas....

5