2004.gada 23.janvāris.

Pazīstamais slavenību fotogrāfs Helmuts Ņūtons piektdien gājis bojā nelaimes gadījumā, kad, izbraucot no Losandželosas viesnīcas "Chateau Marmont" autostāvvietas, viņš nenovaldīja automašīnas stūri un ietriecās ēkas sienā, informēja policija. 

83 gadus vecais Ņūtons bija slavens modes fotogrāfs, kura izteiksmīgos un bieži vien provokatīvos darbus publicēja tādi izdevumi kā "Playboy", "Elle" un "Vogue". Starptautisku slavu Ņūtons ieguva ar melnbalto sieviešu aktu sēriju "Big Nudes". Fotomākslā Ņūtonu uzskatīja par jaunu ceļu gājēju - savās fotogrāfijās viņš skāra tādas problēmas kā vara, dzimumu lomas un seksualitāte. Ņūtons dzimis Vācijā ebreju ģimenē kā Helmuts Noišteters. Pēc emigrēšanas no nacistiskās Vācijas 1938.gadā viņš apmetās uz dzīvi Austrālijā un mainīja uzvārdu, kļūdams par Ņūtonu. Savas fotogrāfa karjeras laikā Ņūtons fotografējis tādas slavenības kā Paloma Pikaso, Pjērs Kardēns, Naomi Kempbela, Žans Marī le Pens un Klaudija Šifere.

Slavenību fotogrāfs Helmuts Ņūtons atdusēsies blakus Marlēnai Dītrihai

Pēdējo atdusas vietu Berlīnē ir radis viens no pasaulē izcilākajiem modes un slavenību fotogrāfiem Helmuts Ņūtons, kurš šā gada janvārī 83 gadu vecumā gāja bojā autokatastrofā. Vēlmi apbedīt Ņūtona pelnus viņa dzimtajā pilsētā izteica fotogrāfa sieva Džūna, un šādu lūgumu par lielu godu uzskatīja Berlīnes pilsētas tēvi. Kopā ar šovbiznesa zvaigznēm bēru ceremoniju apmeklēja pat Vācijas kanclers Gerhards Šrēders. Kapsēta Šēnebergas rajonā atrodas netālu no ielas, kur Ņūtons pavadīja bērnību, bet viņa kaimiņiene mūža mājās būs cita slavena berlīniete, arī kādreizēja Ņūtona modele – Marlēna Dītriha.

Rodžers Mūrs, aktieris: “Es domāju, viņam bija lielākas teisības teikt “es esmu berlīnietis” nekā dažam labam prezidentam.”

Helmuts Ņūtons piedzima 1920.gadā Berlīnes ebreju ģimenē. 1936.gadā viņš kļuva par fotogrāfa mācekli, bet pēc diviem gadiem aizbēga no Vācijas uz Singapūru, vēlāk apmetās uz dzīvi Austrālijā, bet 1957.gadā atgriezās Eiropā. Ņūtonam tik perfekti kā nevienam citam izdevās atbrīvot modes un kino zvaigznes no falšā spožuma maskas un parādīt tādas, kādas tās neviens vēl nav redzējis. Meistars nekad nav slēpis, ka ir daltoniķis, tāpēc lielākā daļa viņa fotogrāfiju ir melnbaltas. Un, iespējams, tāpēc vēl iedarbīgākas, īpaši erotiskās fotogrāfijas ar vieglu sadomazohistisku piesitienu, kas nereti izraisīja sabiedrības puritāniskās daļas sašutumu, bet nu jau tā ir vēsture, par kuru nestrīdas.

Helmuts Ņūtons EROTIKA, DISTANCE UN PROVOKĀCIJAS 
Līga Miezīte Kopenhāgenā

 

 

    

 

 

 Līdz 18. janvārim Kopenhāgenā modernās mākslas muzejā Arken skatāma Helmuta Ņūtona fotogrāfiju izstāde “Sekss un ainavas / Dzeltenā prese (Sex & Landscapes / Yellow Press), kas konfrontē skatītāju ar mazāk pazīstamiem Ņūtona darbiem, piedāvājot netradicionālu tēmu fotosērijas un dažādu žanru (akti, ainavas, portreti, klusās dabas) fotogrāfijas. Ekspozīcija sadalīta divās daļās – “Sekss un ainavas” un “Dzeltenā prese” – , apvienojot vienā divas atsevišķas izstādes. Fotogrāfijas pārstāv laikposmu no 1974. līdz 2003. gadam. Tās atlasījis pats mākslinieks kopā ar sievu Džūnu, ar kuru laulībā nodzīvojis piecdesmit piecus gadus. Jāpiebilst, ka Džūna Ņūtone ir fotogrāfe ar pseidonīmu Alise Springsa un vienlaikus Helmuta Ņūtona izstāžu kuratore un foto katalogu un grāmatu redaktore.

Helmuts Ņūtons (īstajā uzvārdā Neišteters) ir viens no oriģinālākajiem 20. gadsimta otrās puses fotogrāfiem, kura novatorisms slēpjas spējā savienot elitāro un popkultūru, radot mākslinieciski spilgtus darbus. Viņš manipulē, provocē, intriģē un ironizē. Līdzās buržuāziskai dekadencei un elites spožumam – seksuālas perversijas, brutalitāte un nāve. Narcisma, fetišisma, sadomazohisma un vojerisma tēmas caur Ņūtona kameras aci iegūst izsmalcinātas stilizācijas formu. Māksliniecisku kontroli un tehnisku perfekciju viņš lieliski savieno ar iztēles brīvību un spilgtu fantāziju.
Ņūtona vārds cieši saistīts ar modes fotogrāfiju, ko viņš padarīja par mākslas fotogrāfijai līdzvērtīgu žanru. Viņa kredo vienmēr bijis stils, seksualitāte un inscenējums. Modes un aktu fotogrāfijās Ņūtons atklāj savdabīgu erotikas redzējumu: vēss, brīžiem nežēlīgs, bet vienlaikus elegants un plastisks. Kailums ir lietišķs, seksualitāte – agresīva, bet tēli un situācijas – daudznozīmīgi. Sievietes viņa fotogrāfijās ir skaistas, ar perfektu figūru, bet vienaldzīgas un nepieejamas. Ņūtona fotogrāfiskā pasaule spēlē magnētiskas pievilkšanās un spējas atgrūšanās rotaļu.
 
Radošākais un produktīvākais periods Ņūtona dzīvē ir no 1960. līdz 1980. gadam, kad viņš aktīvi strādā modes biznesā. Viņš publicējas vadošajos pasaules modes un stila žurnālos – Vogue, Elle, Queen, Marie Claire un citos. Modes fotogrāfija ilgu laiku fotomākslas hierarhijā tika uzskatīta par komerciālu pasūtījuma žanru. Ņūtons pārkāpa šo tabu, savas modes fotogrāfijas izstādot blakus mākslas fotogrāfijām. Pirmo reizi Ņūtona fotogrāfijas izstādītas 1975. gadā Parīzē, galerijā Nikon. Kopš tā brīža viņa darbu retrospekcijas ceļo pa dažādiem pasaules mākslas muzejiem un galerijām.
 


Sekss un ainavas

Var teikt, ka ironiski izstādes nosaukumu komentē melnbalta fotogrāfija Colosso Dell' Appennino, Florence (1996), kas gluži literāri risina seksa un ainavas tēmu. Klintī izcirstā milzīga vīrieša figūra šķiet fotogrāfijas vienīgais objekts, taču pēc rūpīgas ieskatīšanās var sazīmēt sīku kailas sievietes figūru, kas gandrīz saplūdusi ar ainavu. Ņūtona aktu fotogrāfijās sievietes ķermenis var tikt interpretēts kā ainava, savukārt ainava var būt juteklisks akts – kā melnbaltajā, kontrastainajā un simboliskajā fotogrāfijā Sweden (2000).
 
 Intonācijas ziņā aktu un ainavu fotogrāfijas ir ļoti atšķirīgas, taču abus žanrus vieno kopīga iezīme – distance. Ainavu žanrā dominē no liela attāluma (nereti no lidmašīnas) uzņemtas fotogrāfijas (The Rhine, 2002). Savukārt aktu fotogrāfijās modelis bieži vien redzams kopplānā. Sieviešu kailums ir lietišķs un atgādina manekenu statiskumu (The Redhead, Sherman Oaks, California, 1992). Ņūtons iet vēl tālāk, par fotogrāfijas centrālo objektu izvēloties seksa lelli, ko novieto milzīgas, tukšas zāles vidū (Sex Doll, Port de Cap d' Ali, France, 2001). Manekenu reāls un stilistisks izmantojums Ņūtona fotogrāfijās varētu būt mantots no dažiem fotogrāfiem sirreālistiem 20. gs. 30. gadu beigās, kad veidojās Ņūtona fotogrāfiskā gaume un tika uzsāktas foto studijas pie modes un portretu fotogrāfes Elses Saimonas (Else Simon, pseidonīms Yva).
 
Ar nekaunīgajiem un skarbajiem aktiem kontrastē ainavu poētiskums, pat sentiments, īpaši fotogrāfijās, kas tapušas Montekarlo (Monte Carlo, 1986). Savukārt klusās dabas ir elegantas, ar dekadentisku šarmu: novītušas puķes, nesaklāta gulta un saburzīti palagi, neatkorķēta šampanieša pudele... (Still Life in my Hotel Room, New York, 2001). Fotosērijā “Eva” apvienoti portreta, akta un klusās dabas žanra elementi. Žanru pārklāšanās ir raksturīga Ņūtona fotogrāfiju iezīme. Vienā no šīs sērijas fotogrāfijām gandrīz kailā Eva pārdod eksotiskus kokteiļus. Fotogrāfijas centrālais fokuss ir paplātes spoguļa virsma, kas atsedz sievietes dzimumorgānus. (Eva, Monte Carlo, 1993). Ņūtons lielu uzmanību pievērš rūpīgam inscenējumam un detaļu izvēlei.
Ņūtona fotogrāfijas ir kinematogrāfiskas un naratīvas, noskaņu gammā variējoties no nevainīgi saldām līdz izaicinoši erotiskām epizodēm. Fotogrāfija Flight Leitnant US Navy, Los Angeles (1990) atgādina Holivudas filmas stopkadru. Jaunais vīrietis un sieviete ir iejutušies kinozvaigžņu lomā un spēlē romantiskus mīlētajus. Pretstatā šai epizodei ir ironiskā Eiffel Tower, Paris (1974) – vāji apgaismotajā mašīnas salonā mūsu acu skatienu piesaista puskailas sievietes biksīšu pērļu rotājums Eifeļa torņa formā, un vīrieša rokas kas attaisa sievietes garo un melno zābaku rāvējslēdzi.
 
Ņūtona fotogrāfijas ir reālistiskas, taču to veidojošie elementi un detaļas ir inscenēti, kas nereti rada sirreālismam tuvu atmosfēru. Kaila sieviete ar augstpapēžu (stilettos – Ņūtona atpazīstamības zīmi) kurpēm kājās stāv uz plaša balkona ar Atlantijas okeānu fonā un sarunājas pa telefonu (Celia, Miami, 1991). Tipisks modes fotogrāfijas uzstādījums bez pašas modes – modelis ir kails. Varbūt tā ir ironiska pretreakcija modes biznesa rutīnai? Drīzāk gan modes fotogrāfijas paņēmienu izmantojums citos žanros, īpaši aktos.  
Modes un aktu fotogrāfijās Ņūtons intuitīvi precīzi fiksējis sievietes tēla pārmaiņas 20. gadsimta otrajā pusē.  Sākotnēji tas radīja asu publikas pretestību. Tas ir valdonīgas, spēcīgas un seksuāli atbrīvotas sievietes tēls.
 
No otras puses, Ņūtona fotogrāfijās redzamās garkājainās perfekto figūru īpašnieces, jaunās un skaistās būtnes, stiprina modes žurnālu un televīzijas reklāmu radīto idealizēto sievietes tēlu. Mūsdienu sieviešu vēlme un nespēja identificēties ar šo ideālu ir radījusi masveida apmātību ar ķermeni, neirozes un, galu galā – atsvešinātību.  
    

Dzeltenā prese

Izstāde “Dzeltenā prese” sastāv no vairākām fotosērijām, kas demonstrē Ņūtona unikālo spēju savienot elites un masu kultūru, skaistumu ar nežēlību un perversiju. Ņūtona biogrāfi šo kontrastaino pasaules redzējumu atraduši bērnības un pusaudža gadu atmiņās par ģimenes ceļojumiem Eiropā un krāšņu viesnīcu apmeklējumiem, par Veimāras Republikas laika Berlīnes ielām un bāriem. Ņūtons atzīst aizraušanos ar augstāko aprindu hronikām un paparazzi fotogrāfijām. Viņš daudz fotografējis slavenības un radījis pārsteidzošus un neordinārus politiķu, kinozvaigžņu un mākslinieku portretus.
 
Patiess vai nepatiess? Tāds ir šīs fotosērijas nosaukums (True or False, 2003). Ņūtons kopē policijas fotogrāfiju stilu un dokumentē kādas slepkavības pēdas. Skarba un lakoniska kompozīcija, kurā izvēlētas precīzas detaļas un akcentēta sarkanā krāsa: gandrīz kaila sieviete guļ uz grīdas ar pārgrieztu kaklu, no kura sūcas asins tērcīte. Blakus krēsls ar vīrieša uzvalku, uz grīdas – celofāna maisiņš... Ņūtons izmanto dokumentālu stilistiku, lai inscenētu nepatīkamus un sensacionālus scenārijus. Savukārt fotosērija Murder in Sceaux (1996–2000) veidota reportāžas stilā: Parīzes nomales noplukušās ielas, garāmgājēju bailīgie skatieni, ar roku aizsegta seja, nomāktība... Šo fotogrāfiju satriecošo efektu rada konteksts – pirms vairākiem gadiem šajā nomalē pēc šausmu filmas noskatīšanās vietējā kinoteātrī brutāli tika noslepkavota kāda ģimene.
 
Savukārt citas “Dzeltenās preses” fotosērijas balstītas uz fantāziju, fiktīviem sižetiem un performanci kameras priekšā. Fotostāsts par sievieti, kas dzīvo ceturtajā stāvā (The Woman on Level 4, 2002), ir Ņūtona fantāzijas auglis un juteklisks inscenējums. Šī sieviete izspēlē erotiskas rotaļas pati ar sevi un spoguli savā vienkāršajā, aktrises ģērbtuvei līdzīgajā istabā. Sieviete ir viena, bet, šķiet, viņas performance veltīta kādam neredzamam skatītajam. Paralēli fotosērijai tapusi videofilma, kurā sievietes darbības atgādina intīmu un poētisku rituālu.
 
Sērija My Vacation on the Keys (1973) ir kolāžas veidā sakārtotas ceļojuma fotogrāfijas par Floridas dienvidos pavadītajām brīvdienām. Fotogrāfijas papildina aizraujošs teksts iekšējā monologa/ dienasgrāmatas stilā. Jaunās sievietes un gados vecākā vīrieša ceļojums nepārprotami atgādina Vladimira Nabokova romāna “Lolita” sižetu, ko Ņūtons atzīst par iedvesmas avotu.
 
Izstāde “Sekss un ainavas / Dzeltenā prese” piedāvā lielisku iespēju iepazīt Ņūtonu ārpus modes fotogrāfa ampluā. Izstādes koncepcijā uzsvars likts uz mākslinieka personīgajiem projektiem un pašizpausmi, kas atklāj mazāk zināmās fotogrāfa mākslinieciskās intereses. Nesen publicēta viņa grāmata “Autobiogrāfija” – aizraujoši memuāri par dzīvi, sievietēm un fotogrāfiju. Helmuts Ņūtons kopš 1981. gada dzīvo Monako un nesen (2003. gada 31. oktobrī) atzīmēja 83. gadskārtu

 

Turpinot par personībām, jāmin Helmūts Ņūtons (dz. 1929. g.) -- cilvēks, kurš ar vislielāko blīkšķi fotogrāfijā iefiltrēja seksualitāti. Ņūtons prata balansēt uz ētikas robežām, nekļūstot pārlieku pornogrāfisks, tomēr viņa darbi izceļas ar sakāpinātu seksualitātes devu, kad jutekliska koķetērija mijās ar lellēm līdzīgu kailu monstru aukstumu. No vienas puses, Ņūtons kailumu izmantoja tikai kā ieroci uzmanības piesaistīšanai, asociāciju uzkurināšanai, no otras -- viņa kultivētais kailums nav standartizētais estētiski baudāmais ķermenis, bet gan sterils, reizēm stīvs un nepieejams sievietes tēls (tajā pašā laikā spējīgs iekārdināt). Viņam izdevās arī šokēt, iepinot kādu plikumu pavisam tam neiederīgā vidē, piemēram, tirgū vai parkā. 50.--60. gados pret to bija cita attieksme. Ņūtons arī pierādīja, ka profesionāli var strādāt bez izvērsta tehnoloģiskā nodrošinājuma -- viņš neaizraujas ar sarežģītu apgaismojumu, viņam nevajag asistentu. Ņūtons nekad arī nav maksājis saviem modeļiem honorāru (par darbu viņš dāvā foto), savukārt modeļu savervētāja ir viņa sieva Alise Springa, jo Ņūtons pats esot pārāk kautrīgs. Starp citu, šobrīd pa Eiropu ceļo Ņūtona un viņas sievas izstāde “Mēs un viņi”, kurā skatāmi darbi, kuros dzīvesbiedri fotografējuši viens otru, kā arī dažādos laikos abu fotografētie vienu un to pašu cilvēku portreti, -- piemēram, katru cilvēku ir fotografējis gan Ņūtons, gan Springa, un, tā kā abi rezultāti tiek izstādīti līdzās, skatītājam ir tā iespēja salīdzināt abu atšķirīgos risinājumus viena cilvēka atainošanā.