Krīzes dzinēji

Laikā no 2009. gada februāra līdz maijam trīs profesionāli fotogrāfi – Ķegumietis Rihards Puriņš, Jumpravietis Rolands Kozulis, Ogrēnietis Aivars Lureņš un žurnāliste Kristīne Zaķe realizēja foto projektu «2009. gada pavasaris Ogrē un rajonā. Meklējam krīzi…»

Izstāde ceļo uz Lielvārdi

Par projekta autoriem

Viens no projekta autoriem vikingu kuģa būves procesu apbrīno

....un otrs

Pirms 20 gadiem daiļamatu meistars Juris Zīle pēc pasūtījuma izgatavoja aptuveni metru garu vikingu kuģa modelīti. Tagad 70 gadu vecā meistara kontā var ieskaitīt divus īstus vikingu kuģus, no kuriem pēdējo viņš četrarpus gadu laikā izgatavojis viens pats un pabeidzis tikai pirms mēneša. Patlaban peldlīdzeklis izlikts gan starptautiskās, gan vietējās kuģu tirdzniecības vietnēs internetā par 300 000 – 400 000 eiro.

Pirmais kuģis – divu gadu laikā

Kā stāsta pats meistars Juris Zīle, iespējams, pirms divdesmit gadiem tapušais vikingu kuģa modelītis, kas, pēc pēdējām ziņām, atrodas Vēstures muzejā Londonā, tā arī paliktu vienīgais mēģinājums kuģubūvē, ja vien 2002. gadā nebūtu piedāvāts darbs Norvēģijā, Sandefjordas pilsētā. «Aptuveni trīs gadus nostrādāju galdniecības uzņēmumā pie uzņēmēja Pēra Bjorkuma. Izgatavoju logus un durvju rotājumus, ko ar galdniecības mašīnām nevarēja paveikt. Tagad par šiem trim gadiem, ko nostrādāju Norvēģijā, man pensija ir lielāka nekā tā, ko visā mūžā esmu nopelnījis Latvijā,» pasmaida Zīle. Tieši darba devējam arī ienākusi prātā ideja par pirmā lielā vikingu kuģa būvēšanu. Par paraugu ticis ņemts 20. gadsimta sākumā izrakumos atrastais kuģis, kurā saskaņā ar leģendu apglabāta ķēniņiene «Ōsa». «Vairākas reizes braucām uz Oslo muzeju pētīt, kā tas ticis būvēts!» atceras meistars. Norvēģu uzņēmējs apmaksājis instrumentu iegādi, materiālus un speciāla angāra izbūvi Birzgales pagastā, kur atrodas Zīles māja, un pie pirmā kuģa būvniecības ķērušies gan Juris Zīle ar dvīņubrāli, gan arī dēli. Kuģis, kam vēlāk tika dots vārds «Ōsa», tapis rekorda ātrumā – pēc pusgada sagatavošanās darba kuģa būvniecība noritējusi vien pusotru gadu. Tiesa, ar kuģa izgatavošanu darbs vēl nebūt nebija galā. Lai to dabūtu līdz ūdenim, nācies izjaukt angāra sienu, pasūtīt speciālu tehniku no Valmieras un organizēt policijas eskortu. «Atceros, ka vedot elektriķi ar speciālām garām kārtīm cēla augšā elektrības vadus,» kuģa ceļu uz Rīgu atminas meistars.

Izgriež pogas norvēģiem

Vispirms «Ōsa» nogādāta jahtklubā Krasta ielā 5, kur tā nolaista ūdenī. Tomēr pirms došanās uz Norvēģiju tai kādu laiku nācies pagaidīt, līdz Liepājā uzšūta bura. «Tur norvēģi to kārtīgi iesvētīja. Nedaudz uztraucies biju, kad kuģi laida ūdenī, tomēr bažām nebija pamata. Uz ūdens tas turējās stabili, pat nesasvērās, ja uzkāpa uz malas,» stāsta Zīle. Tālākais kuģa ceļš vedis uz Andrejostu un tikai pēc pusotra mēneša tas devies atklātā jūrā. «Maršruts gan bija iecerēts savādāks, bet iesākumā vējš kuģi aizpūta uz Roņu salu, tad uz Gotlandi un tikai pēc tam kuģinieki nokļuvuši Sandefjordā, kur tas svinīgi sagaidīts. Būtībā Baltijas jūru kuģis škērsoja trīs dienās un varēja sasniegt 11 mezglu (ap 20 kilometru) lielu ātrumu stundā.»

Arī pašam Zīlem kopā ar dzīvesbiedri vēlāk bijusi izdevība ar paša būvējumu pakuģot. Viņš uzaicināts uz Oslo pilsētas svētkiem, kuru ietvaros norisinājās arī savdabīgs vēsturisko kuģu salidojums, un devies turp ar «Ōsu» cauri Norvēģijas fjordiem. «Gāja labi. Trīs dienas kuģojām, un šajā laikā visa komanda dzīvoja un gulēja uz klāja. Gods kam gods – nekādas iedzeršanas uz ūdens nenotika. Tikai krastā. Par kuģi pat tika sacerēta sāga, kurā stāstīts, kur tas būvēts un kā atceļojis līdz Norvēģijai,» atminas Zīle. Labā atmiņā viņam saglabājusies uzņemšana Oslo un pats pasākums, ko ar savu klātbūtni pagodinājis pats Norvēģijas karalis. Kas attiecas uz kuģi «Ōsa», tad tā īpašnieks Pērs Bjorkums neslēpis, ka to būvējuši latvieši, un tas norvēģiem gan, šķiet, nav pārāk paticis. Vismaz ne otra, «Ōsa» līdzīgā, Norvēģijā būvētā kuģa «Saga Oseberg» komandai. Tam par iemeslu bijis tas, ka savu kuģi norvēģi būvējuši nedaudz vienkāršākām metodēm un viņiem nav izdevies panākt tik taisnu gaitu kā «Ōsa». Lielākā vējā tas sagriežoties slīpi.

Mazāks, bet labāks

«Pagāja aptuveni pusgads pēc «Ōsa» uzbūvēšanas. Neko daudz jau ar to nenopelnīju, jo visas materiālu un transporta izmaksas sanāca lielākas, nekā pasūtītājs bija rēķinājies. Toties man palika angārs, instrumenti un pieredze šāda kuģa būvniecībā. Nolēmu būvēt vēl vienu,» stāsta meistars. Situāciju vieglāku padarīja arī tas, ka Zīlem ir pašam savs mežs, no kura iegūt nepieciešamos kokmateriālus. Vēl gan, protams, jāiegādājas bija dažādi stiprinājumi. «Sieva jau pukojās, ka es, tikko pensiju saņēmis, tūlīt to notērēju skrūvēs,» joko meistars. Lai nu kā – 4,5 gadus viņš teju katru dienu devies uz angāru, lai būvētu kuģi. Tas apzināti būvēts mazāks nekā «Ōsa» – aptuveni par sešiem metriem īsāks ar divdesmit airētāju vietām iepriekšējā kuģa trīsdesmit vietā. Tomēr Zīle ir pārliecināts, ka gaitas un izturības ziņā šis kuģis ir vēl pārāks par savu vecāko māsu, jo pieredze ļāvusi ieviest dažādus uzlabojumus. Kuģim dots vārds «Indriķis», par godu Zīles vecvectēvam, kurš bijis pirmo divu latviešu Dziesmu svētku virsdiriģents. Kāds būs kuģa tālākais liktenis – atliek vien minēt. «Man jau šķiet, ka būtu grēks šādu kuģi pārdot uz ārzemēm, taču līdžšinējās sarunas ar iespējamiem pircējiem Latvijā pagaidām nav veiksmīgas. Piedāvāju Ventspils pilsētai, bet viņiem šāds kuģis par dārgu, lai turētu kā muzeja eksponātu, un pilsētai īsti neatbilstot pēc gadsimtiem. Bija sarunas ar biedŗību «Rīgas kuģis», bet viņiem arī, šķiet, nav pietiekami daudz finansējuma. Tāpēc ļāvu kuģi ielikt internetā pārdošanai. Potenciālo pircēju gan vēl nav,» atzīst kuģa īpašnieks, piebilstot, ka reizēm apsverot domu: ja īstais ņēmējs kuģim neuzradīsies, būs vien pašam jāķeras pie tūristu vizināšanas. «Citādi žēl! Vairāk jau nevienu tādu kuģi neuzbūvēšu – septiņdesmit gadu ir septiņdesmit gadu. Būtībā esmu pārliecināts, ka arī neviens cits tādu neuzbūvēs, tāpēc domāju – skumji, ja tas pamestu Latviju. Ar ko mēs esam sliktāki, teiksim, par Stokholmas un citām ostām, kur vēsturiskie kuģi piesaista tūristus?» retoriski vaicā kuģu būvētājs.